Autors: Andrejs Jermošins

 

Adžornaments
Cilvēks piedzimst, jau daudz par dzīvi zinot tikai tādēļ, ka viņš ir piedzimis par cilvēku. Platons ir teicis: uzaugšanas procesā cilvēkam nākas „atminēties” vairāk, nekā uzzināt no jauna. Lapsene, piemēram, jau no dzimšanas zina, kā būvēt savu ligzdu, radot papīram līdzīgu materiālu. Un zirneklim, lai izliktu savus tīklus, nav jāmācās universitātē. Informācija par to, kā izdzīvot, ierakstīta viņa organismā. Tāpat arī cilvēks (vēl jo vairāk) dzīvē daudz zina jau no dzimšanas.
Daudz, taču ne visu.
Itāļiem ir labs vārds: «adžornamento». Cēlies no saknes «džorno»: diena. Adžornamento – tā ir zināšanu līmeņa «modernizēšana», pietuvināšana mūsdienu prasībām. Pilnveidošanas kurss, pēc mūsu izpratnes. Dzīves gaitā katrs no mums iziet šādu «jaunkareivja kursu». Tā mērķis – uzzināt, kādu attieksmi izvēlēties pret visu, ar ko mēs varam satikties mūsdienīgā dzīvē, izstrādāt sekmīgas uzvedības iemaņas. Kultūra, kura tiek nodota caur ģimeni, skolu palīdz mums sagatavoties tām situācijām un parādībām, par kurām zināšanas mūsu gēnos nav ierakstītas. Kultūra papildina raksturu, un paaugstinās gatavības pakāpe mūslaiku dzīvei. Tomēr, pat pie totālas sagatavošanās pakāpes, katrai paaudzei un katram atsevišķam cilvēkam kaut kādu daļu jaunas pieredzes nākas apgūt patstāvīgi.  
Ir vesels spektrs cilvēcīgu stāvokļu, kas raksturojas ar nepatīkamu spriedzi un nospiestību: no viegla pārliecības trūkuma līdz smagām pirmsnāves šausmām.
Tagadējā dzīvē bieži sastopamies ar veselības stāvokļa fiksācijām, bailēm, kas saistītas ar ceļu, transporta līdzekļiem. Šim īsajam sarakstam var pievienot plašu, daudz specifiskāku un retāku fobiju sarakstu: bailes no putnu spalvām pēc informācijas saņemšanas par putnu gripu un tamlīdzīgi. Labi zināms, ka fobiju skaits ir gandrīz nepārspējams. Ir cilvēki, kuri nodarbojas ar baiļu klasifikāciju un gatavo garus sarakstus ar eksotiskiem nosaukumiem. Kāds no pētniekiem mācību par bailēm nosauca par «grieķu sakņu dārzu». Pielikumā mēs aplūkosim tikai dažus no šiem «interesantajiem» vārdiem. Pēc manām domām, šim sarakstam ir drīzāk filoloģiska, nevis praktiski psihoterapeitiska nozīme. Pieeju šo stāvokļu kritizēšanai dod nevis nosaukumi, bet to veidošanās vispārējā mehānisma izprašana. Tieši to mēs tālāk apspriedīsim.
Pēc dažādu autoru statistikas līdz 10-15 procentiem cilvēku cieš no fobijiskiem traucējumiem.

 

Statistika
Vispārējā populācijā fobijisko traucējumu izplatība sastāda apmēram 8-9% pēc Sartorius datiem (1980), no 2 līdz 9 %. Pēc Rouillon datiem (1995). Pēc dažādu autoru datiem (B. Karvasarskis, 1990.; S. Poļakovs, 1988.) pie neirozēm fobiju biežums svārstās robežās no 15 līdz 44%. No tām pārsvarā cieši cilvēki darbaspēju vecumā: 25 - 44 gados (pēc Šķerbatiha J.V., Ivļeva E.I., 1998.).
Pēc pēdējiem epidemioloģiskajiem datiem tikai sociālo fobiju (bailes no citu cilvēku vērtējuma samērā mazās grupās) izplatība sasniedz 9-16% vispārējā pieaugušo populācijā (Kessler et al., 1994; Weissman et al., 1996). Mūsdienu pacientu ar sociālajām fobijām dzīves pētījumu rezultāti parādījuši, ka hronisko traucējumu norisi pavada izteikta dezadaptācija un nopietni pazemina sociālās darbības līmeni (Wittchen, Beloch, 1996; Bech, Angst, 1996, pēc А.F. Аvedisova kā līdzautora, 2007).
Pēc populāciju pētījumu datiem vairums veselu cilvēku (60,7% vīriešu un 51,2% sieviešu) vienā vai otrā savas dzīves periodā pārdzīvo nopietnu psihisku traumu, kurai nāk līdz bailes, izmisums un bezpalīdzība. Vidēji 1/4 daļas gadījumos psihiskā trauma tiek fiksēta, kad tā jau pārgājusi hroniskā stresā (post traumatiskie stresa traucējumi - ПТСР), trauksmē (ģeneralizētais trauksmes stāvoklis – ГТР) vai trauksmes-depresijas traucējumos (V.N.Krasnovs ar līdzaut., 2007.).
Dotā statistika attiecas uz izteiktiem klīniskiem gadījumiem. Ja mēs aplūkojam sadzīves līmeni, tad ierobežojumus, neērtības dēļ dažāda veida bailēm pārdzīvo ļoti daudz cilvēku. Lai gan precīzi pētījumi autoram nav zināmi, tomēr, radies iespaids, ka 70 vai 80 procenti atbildīs īstenībai.

 

Galvenie predispozīciju faktori
Veidojoties fobijām. liela nozīme ir vairākiem faktoriem.
Galvenie faktori:
1. Iedzimtais faktors: cilvēka raksturs. Ir cilvēki, kas no dabas vairāk noturīgi pret negaidītiem apstākļu pavērsieniem un mazāk noturīgi. Daži cilvēki izveido sev spriedzes stāvokli tur, kur nav reāla pamata pārdzīvot. Lielu lomu spēlē arī viņu iedzimtā tieksme uztraukties, raizēties vai šausmināties. Nemierīgiem cilvēkiem parasti ir izstiepta ķermeņa uzbūve. Viņi obligāti nav liela auguma, taču vertikālie izmēri dominē pār horizontālajiem. Arī seja šādiem cilvēkiem šaura, rokas un kājas attiecīgi garas. Šis ķermeņa uzbūves tips saucas par astēnisko vai gracilo. Tieksmi raizēties pastiprina plānā āda un mīkstie mati. Šie elementi pieder pie tā saucamās pikniskās (pompozās) uzbūves. Tieksme uz šausmināšanos ir cilvēkiem ar dziļi iegrimušām acīm, plāniem deguniem – ar reljefām sejām. Šie elementi pieder pie «kaulu uzbūves». Cilvēkiem ar tādu komponentu konstitucionāli-ģenētiskajā uzbūvē attīstīta spēja fantazēt, «sadomāties» (par tāda tipa cilvēkiem skat. A.F. Jermošina publikācijā, 2006.).
2. Audzināšana. Daži cilvēki ir vairāk sagatavoti, lai tiktos ar dzīves grūtībām, citi – mazāk. Kā cilvēks uztver savas dzīves apstākļus, atkarīgs no tā, kādus uzskatus par dzīvi viņš bērnībā guvis no saviem tuviniekiem. Viena lieta, ja ģimenē valdīja pārliecība par to, ka problēmas, ja tās rodas, ir pārvaramas. «Krīze dod iespējas». Un pavisam cita lieta, ja ģimenē valdīja panisks nosakņojums, mazākās nepatikšanas tika uzņemtas kā pasaules gals. Viena lieta, ja ģimenē, piemēram, centās nostiprināt veselību un pavisam cita lieta, ja visu laiku centās izvairīties no slimībām. Cīnījās ar mikrobiem utt.
3. Dzimtas atmiņa. Pastāv teorijas, kas apstiprina informācijas pārņemšanu no iepriekšējām paaudzēm (Hellingers B., 2003, Dokučajevs V.N., Dokučajeva L.N., 2004). Represēto pēcnācējiem pastāv risks sākt baiļoties par kaut ko nepielūdzamu tai vecumā, kurā viņu senči pārdzīvoja apspiešanas stresu.
4. Dzīves kompetences līmenis. Jo vairāk cilvēks zina, kā pārvarēt dzīves grūtības, jo viņš ir pārliecinātāks un mierīgāks. Jo mazāk cilvēks zina, kā problēmas atrisināmas, jo viņš vairāk saspringst. Zināšanu trūkums par mērķtiecīgām darbībām, veselīgiem lēmumiem it kā tiek kompensēts ar vispārēju spriedzi, enerģētikas aktivizāciju.
5. Reāla bīstamība, situācijas «forsmažorēšana». Ir situācijas, kurās pat noturīgam pēc dabas un dzīves procesā norūdītam cilvēkam grūti noraidīt domas par «garu klātbūtni». Lifts lido lejup, pēkšņi «ne no šā, ne tā» paliek slikti utt. Tie visi ir nejauši notikumi, bet esošā kompetence un spēks cilvēkam acīmredzot nav pietiekami, lai tiktu galā ar radušos problēmu. Šajās situācijās rodas nosacījumi, kas «iedzen» dvēselē «bailes». Šādas situācijas cilvēkam var rasties ļoti dažādās dzīves situācijās: no embrija stāvokļa līdz sirmam vecumam.

 

Papildus faktori
Ir vēl arī citi faktori, kuri cilvēkam var atvieglot vai apgrūtināt baiļu rašanos. Viss, ko dara psihiski spēcīgie, ašie, «apsviedīgie», darbojas pret bailēm un spriedzi. Un otrādi, viss, kas pavājina psihi, padara to lēnāku, «neapsviedīgu», atvieglo spriedzes rašanos.
Starp citiem faktoriem, kas ietekmē psihes «apsviedību», mēs sīkāk aplūkosim smadzeņu apgādes ar skābekli līmeni. Slēptās išēmijas, t.i. skābekļa apgādes nepietiekamības, smadzenes atrodas «hipnoīdā» stāvoklī, vieglāk «uzkaras». Tas kļūst par fonu vieglākai baiļu reakcijas izveidei. Skābekļa bads smadzenēs var kļūt par iemeslu «panikas lēkmēm». Tas ir negaidīts spriedzes stāvoklis, kas radies dēļ adrenalīna izplūšanas asinīs. Pēc autora domām, aiz šīs izplūšanas slēpjas organisma pašregulācija. Kad smadzenes pieprasa pārāk daudz skābekļa un barības vielu, bet vajadzīgo daudzumu pie parastā arteriālā spiediena un sirds ritma neizdodas nodrošināt, adrenalīna izplūšana kļūst par ceļu, kā paātrināt sirds ritmu un asins cirkulāciju. Šajā situācijā – tas ir paņēmiens, kā, paātrinot arteriālo spiedienu, uzlabot smadzeņu apgādi. Cik žēl, ka lielākā daļa cilvēku, ar kuriem tā notiek, nezina, ka tas ir varbūt «neveikls», tomēr organisma mēģinājums atrisināt problēmu, tā ir dzīvības pazīme. Nabaga cilvēki, kas to nezina, visu to uzņem kā nāves pazīmi un briesmīgi nobīstas. Tā «simpato adrenalīna krīze» kļūst kā palaišanas mehānisms bailēm par veselību. Psihogēnais faktors, t.i. psiholoģiskā spriedze, šeit kļūst par nozīmīgu problēmu, taču ne vienīgo, kas provocē šo stāvokli. Ir vēl citi iemesli – galvas asinsvadu spazmas, kas rodas dēļ mugurkaula problēmām, pazemināts asinsspiediens, anēmija utt.
Šos stāvokļus detalizētāki aplūkosim attiecīgā grāmatas nodaļā, bet tagad jāņem vērā, ka eksistē vesela stāvokļu grupa, kuri var būt tuvi pēc izpausmes, bet dažādi pēc savas dabas.
Daži baiļu un fobiju stāvokļi rodas smadzeņu darbības traucējumu rezultātā pēc ķīmiskām intoksikācijām (alkoholiķa baltais drudzis, piemēram, rodas kā sekas kļūmei smadzeņu mediatora sistēmā).
Atsevišķi jāaplūko bailes pie endogenām psihozēm, kuras izpaužas reizē ar halucinācijām, murgiem.
Psihi mazāk noturīgu padara pārdzīvotais CNS organiskais bojājums, kas rodas kā sekas pēc smadzeņu skābekļa bada grūtniecības un dzemdību laikā (afiksija), smadzeņu satricinājuma gadījumos utt. Šādiem cilvēkiem nervu procesi ir mazāk stabili un biežāk iespējami «mikroepilepsijas» tipa bojājumi. Bērnībā vitamīna D, kas atbild par kalcija uzsūkšanos, trūkums var padarīt bērnu bailīgāku.

 

Neirotiskās bailes
Šajā grāmatā mēs aplūkosim, kā atbrīvoties no fiksētām bailēm, kuras pieder pie neirotiskās kategorijas. Tās ir bailes, kas uznāk pēc psihiskas traumas. Un metode, kuru izmantosim – psihiskā pašregulācija. Jāņem vērā, ka mēs neizvirzām uzdevumu cīnīties ar prātīgu piesardzību vai dabiskām reakcijām uz briesmām: tas nav mērķtiecīgi. Tāpat mēs neizvirzām uzdevumu cīnīties ar psihotiskām bailēm, izmantojot pašregulāciju, jo tas nav reāli. Piemēram, bailes baltā drudža gadījumā prasa ārstēšanu ar medikamentiem, šai gadījumā darbs tikai ar apziņu būs nepietiekams.
Vēl jāatzīmē, ka fobiju kā neirozi jāatšķir no energoresursu dabiskas aktivizācijas, kas rodas pirms atbildīga dzīves momenta vai saduršanās ar nezināmo. Aktierim pirms ieziešanas uz skatuves vai sportistam, kas gatavojas startam, ir dabiski pārdzīvot uztraukumu pirms šīm darbībām. Ir pat tāds termins, kā «pirmsstarta drudzis». Organisma aktivizācijai pie tam seko pastiprināti sirdspuksti, paātrinās elpošana, bet šīs ir veselīgas reakcijas. Sadzīvē daudzi kaut ko līdzīgu izjūt pirms kāpšanas tribīnē, lai uzstātos, vai pirms svarīgas sanāksmes. Šo fizioloģisko izmaiņu iemesls ir spēku aktivizācija. Minētie stāvokļi prasa daudz enerģijas, taču tas attaisnojas, jo reakcijas iemesls ir dzīves izaicinājums, pārbaudījums, eksāmens, bet ne trauma.
Tāpat arī nedrošība, kaut arī nepatīkama, tomēr nav traumas sekas. Šeit liela nozīme ir sajūtu kombinācijai 1) sava «niecība», «vājums» (bezspēcība) и 2) kompetences trūkums.
Ja runā par neirotiskām bailēm, kas rodas pēc psihiskas traumas, tad atslēga atbrīvošanai no tām ir ļoti vienkārša, un pati atbrīvošana aizņem 5 minūtes.
Tūlīt izskatīsim, kā tas notiek praksē, balstoties uz sajūtām katalīzes veidā, un kuriem pietiks ar šo aprakstu, varēs ievērojami ieekonomēt laiku un darbu pie šīs grāmatas.
Darba būtība
Fobijas – tās ir sekas tam, ka apziņā, organismā iekļūst «melnumi». Apjukuma brīdī ķermeņa iekšienē rodas vakuums, un tur «iesūcas» sīkas dispersitātes substance vai akmentiņi, vai priekšmeti, kas atspoguļo neirotisko baiļu būtību (piemēram, cilvēkam pēc nedēļas jālido atpūsties, bet viņš pa televizoru redz programmu, kurā rāda nokritušas lidmašīnas degošas atlūzas. Ja viņam pret šādu informāciju nav imunitātes, tad šīs degošās lidmašīnas atlūzas var dziļi iesēsties viņa organismā un sākt to «sensibilizēt», sasprindzināt). Šoka moments pārgājis, bet šī «substance» palikusi ķermeņa apziņā. No šī brīža organisms kļūst sansibilizēts (ar augstu jūtīgumu) pret līdzīgām situācijām. Tas ir traumēts, deformēts.
Pirmā etapa darba uzdevumi - «atlaist uz mājām» to, kas nokļuva organismā bez uzaicinājuma, cilvēka kļūdīšanās dēļ, brīdī, kad viņš uz brīdi bija pazaudējis pašpārliecību un pazaudējis normālu piepildījuma sajūtu, samulsis.
Lai atjaunotos iekšējā tīrība, pietiek ar iekšējo aci atrast šo substanci, kas nokļuvusi organismā, un «atvērt tai durvis uz izeju», pavērot, kā šie putekļi, dūmi, kvēpi vai priekšmeti kā viesulis metas laukā no organisma uz turieni, no kurienes atnāca, caur to, pa kurieni ienāca. Ja baidās no zirnekļiem, tad zirnekļu tīkls, kas pārklāj smadzenes, var savelties kamoliņā un iziet laukā pa galvaskausa augšpusi. Visbiežāk pa galvas augšu izkūp dūmi.
Pēc tam organisms atkal aizveras, tas ir tīrs.
Darba otrā fāzē vajag pavērot, kā sajūtas, ar kurām tagad apzināmies savu jauno attieksmi pret bijušo šausmu priekšmetu, ienāk organismā. Gadījumā ar lidmašīnām vajag pieņemt zināšanai, ka vairums lidmašīnu līdz galapunktam tomēr aizlido. Parasti š procesu sekmē sajūta – gaišas substances ieiešana galvā un izliešanās no galvas ķermenī (gaisma, ūdens, masa, zelta smiltis vai kaut kas cits «labs»).
Stāvoklis ir atjaunots, un var dzīvot tālāk brīvi un veselīgi. Lūk, arī viss algoritms darbā ar neirotiskajām bailēm. Šīs procedūras jāpaveic, un darbs padarīts.
Pēc jēgas līdzīgs darbs jāizdara arī ar vilšanās, zaudējuma, nodevības un citām traumām. Tikai tur nepārsteidz ar sīkas dispersitātes substanci un tām obligāti nav jāiet laukā pa galvas virsu.

 

Psihokatalīze
Tehnika atbrīvošanai no fobijām un citām psihiskām traumām, kas aprakstīta grāmatā, ieguva autora nosaukumu «psihokatalīze». Psihokatalīze – tā ir stihiski izveidojušos procesa paātrināta regulācija. Galvenais darba instruments – cilvēka paša uzmanība. Nozīme ir cilvēka personības lēmumam par to, kas stihiski noticis viņa organismā un uzticēšanās savai iekšējai gudrībai, ka organisms spējīgs sevi izdziedināt pats.
No dziedināmā puses šī ir apzinātās pašregulācijas metode.
Šī darba filozofija, bāzes jēdzieni, diagnostika pēc šīs pieejas aprakstīta autora iepriekšējās grāmatās «Lietas ķermenī» (1999., 2004., 2007.) un «Pārdzīvojumu ģeometrija» (2008). Iesākumā šī pieeja tika nosaukta par «somatopsihoterapiju».
Grāmatā aprakstītās tehnikas tuvas tām, kuras lieto tautā, lai tiktu vaļā no pārbīļa un citām psihiskām ķibelēm. Tautas praksē tiek pieņemts «primitīvs» pieļāvums, ka traumas brīdī kaut kas iekļuvis organismā, un šis kaut kas «maitā» apziņu, to no organisma vajag dabūt laukā, lai atjaunotu veselību. Parasti tiek izmantoti kaut kāds pārnēsātājs kā vasks vai ola, vai kaut kas līdzīgs, lai pārnestu uz to sabojāto enerģiju, bet pēc tam to likvidētu (aizmestu, sadedzinātu, atdotu apēst sunim utt.).
Psihokatalīze dara kaut ko līdzīgu, tikai bez mistifikācijas un tehnoloģiskām pārmērībām, ātri, ekonomiski un droši.
Tūlīt aplūkosim, kā tas tiek darīts praktiski, liekot uzsvaru uz sajūtām psihokatalīzes garā, un, kam būs pietiekami ar šo aprakstu, varēs ieekonomēt laiku un atvieglot sev darbu ar grāmatu.