|
Atsauksme par NLP „Dzīvoju kā vēlos”
Vispirms – mīļš paldies visam jaukajam Jauno psiholoģiju centra kolektīvam. Labestība, sapratne, atsaucība un bezgala daudz jaunas, interesantas informācijas. Jūsu mītne patiešām ir „maģiska”. Šeit aizmirstas ikdienas rūpes un darbi, šeit nav iespējams domāt sliktas domas. Visa atlikusī diena pēc nodarbībām šķiet gaiša un enerģijas pārpilna.
Iepazīstoties ar reprezentatīvajām sistēmām, daudz vienkāršāk kļuvis izprast līdzcilvēku uztveri un rīcību dažādās situācijās. Joprojām grūti aptvert cik dažādi esam, cik dažāda ir mūsu domāšana dažādās situācijās. Metaprogrammu iztirzāšanai, šķiet, varētu atvēlēt vairāk laika.
Raports, kalibrācija – lietas, par kurām cenšos piedomāt ikdienas darbā. Ar atsevišķiem kolēģiem šādi izdevies uzlabot komunikāciju.
Biju pārsteigta par pilnīgi citādu somatopsiholoģijas traktējumu. Dusmas, aizvainojums „dzīvo” mūsu ķermenī. Pozitīvā domāšana un piedošana dziedē. Pati saprotu, bet ļoti grūti par to pārliecināt savus pacientus.
Sākumā ļoti skeptiski skatījos uz dažādām tehnikām, jo biju pilnīgi pārliecināta, ka nekādā transā mani nevar ievadīt. Resursu apļa tehnika, vēziena tehnika, fobiju dzēšanas tehnika – esmu atbrīvojusies no vairākām negatīvām sajūtām un atsevišķiem ieradumiem.
Citām demonstrētajām tehnikām, domāju, nepieciešams vairāk piestrādāt pašam, diemžēl. Ne vienmēr pietika laika.
Uz šiem kursiem būtu bijis vērts iet kaut tikai tāpēc, lai uzzinātu par rīta un vakara elpošanu. Kolosāls enerģijas lādiņš. Cenšos to ievadīt arī citur.
Informācijas ļoti daudz. Gribas lasīt, meklēt papildus. Domāju, ka šie kursi vairāk jāpopularizē tieši skolās un jauniešiem, jo manos 52 gados atliek tikai nožēlot, ka daudz ko nezināju agrāk. Pasniegšanas veids – aizraujošs, atraktīvs. Sarežģītas lietas tiek noskaidrotas ļoti vienkārši, strukturēti. Paldies, Dace!
Amanda! Kafija bija vienkārši burvīga! Jauno psiholoģiju centrs bez tava saulainā smaida un gaišā „labrīt!” nemaz nav iedomājams. Ditas numeroloģijas un fen-šui nodarbība pilnīgi izjauca visu pagājušā gada nogali un jaunā gada sākumu. Mēbeles sagrozītas, telpas iztīrītas. Rīt mana dzimšanas diena – mēģināšu skatīties, kas jādara pirmajās dienās pēc tās. Paldies!
6 mēnešus mācījos programmā „Dzīvoju kā vēlos”. Esmu ļoti priecīga un pateicīga par informāciju, ko ieguvi šajā programmā.
Daudzas lietas izmantoju ikdienā, pat nepamanot, ka tas bija tik nesen uzzināts.
Piemēram, sarunu ar neapmierinātiem klientiem un dusmīgiem cilvēkiem laikā tagad ir daudz vieglāk atbrīvoties no negācijām, un es jūtu, ka otrs cilvēks arī paliek apmierināts ar sarunas rezultātu. Tas viss ir pateicoties „3 Jā” un „Teikuma izveidošanas” tehnikām.
Ir daudz vieglāk atpazīt cilvēku pēc tā, kā viņš uztver informāciju (Reprezentācijas sistēmas) un tas nozīme vieglāku komunicēšanu un jaunu attiecību pat ar jau sen pazīstamām personām veidošanu.
Mani „dārgakmentiņi” ir tehnikas, kuras izmanto profesionāli konsultanti un cilvēki, kuri daudz ko sasniedza savā dzīve. Viena no tām, pagājušajā nedēļā, palīdzēja neiekrist depresijā, uzzinot par meliem, kā arī izdarīt secinājumus un bloķēt sliktas emocijas, kuras traucētu dzīvot tikai man pašai.
Pēc kursa pabeigšanas gribas turpināt attīstīties ar veiksmīga cilvēka iemaņām un sasniegt vēl labākus rezultātus.
Pirms dažiem mēnešiem un dažus mēnešus pēc "Dzīvoju kā vēlos" beigšanas nezin kāpēc pēkšņi nospiedās starta poga- izejot dažādas dagatavošanās fāzes un posmus, sagatavoju savu pirmo apmācības programmu un- kļuvu par pasniedzēju. Tiesa gan, vēlēšanās mācīt dažu reizi bija nepārvarama arī pirms tam :) Sagatavošanās prasīja daudz pūļu, tomēr patieso šā darba- strādāt ar cilvēkiem- garšu sajutu tikai pašā procesā. "Garoza" šai maizei izrādījās pamatīga, bet garšīga. Pamatīga, jo pilnā apmērā izjutu to, ko sauc par "mandrāžu", "skatuves drudzi", "uzstāšanās šoku" un tamlīdzīgi, kad nav kur likt trīcošās rokas un ik pa brīdim jāpadzeras, jo citādi mute izkalst... Garšīga, jo sajutu to, kāpēc cilvēki vispār iet publikas priekšā- enerģiju, enerģiju no VISIEM, kas uzlūko, kas jūt un kas gaida. Un iestājas miers. Miers, jo es jau zinu, kāpēc tas tā notiek. Kāpēc man pietiek pateikt dažus teikumus tādā noskaņā, kādā es vēlos vadīt šo dienu, uzdot dažus jautājumus, kas noskaņo mūs uz kopēja viļņa, un tad atliek vien saņemt enerģiju. SPOGUĻNEIRONI.
Tas nenotiek viena gada vai dienas laikā. Cilvēka resursi tiek izsmelti pamazām. Un katram individuāli. Līdz viņam šķiet, ka ne tikai apkārt ir haoss, bet arī viņā pašā ir tik daudz visa – labā, sliktā, pareizā, nepareizā, prieku, bēdu, sevis, citu…, un, ka maldīšanās pa iekšējiem labirintiem ir jāizbeidz. Un, lai to izbeigtu, ir nepieciešams gluži kā datoram tīrīt, kārtot, arhivēt, atjaunot failus, pārinstalēt, atjaunot programmas… Tāpēc mana izvēle bija NLP. Lai gan sākumā es nepavisam nenojautu, kas „lācītim” vēderā… Uzticība draugu ieteikumiem, savai iekšējai balsij un pasniedzējas pārliecībai un atdevei savam arodam attaisnojās. Un tik šķietami vieglais „Dzīvoju kā vēlos” bija pamatīgs darbs ar sevi: solīti pa solim, cik nu bija iespējams tik īsā laikā ar tik koncentrētu informāciju – teorija, testi, tehnikas, mājasdarbi…
Un te nu es esmu… Tās lietas, kas mani nomocīja, nu vairs nav manā dzīvē vai arī ir mainījusies mana un šo lietu mijiedarbība. Tās lietas, kas likās neizprotamas, tagad ir ieguvušas vārdus, piemēram, enkuri, un „lietošanas instrukciju”, ko ar tām darīt. Gandrīz nekļūdīgi spēju noteikt sava negatīvā „vampīriņa” (negatīvās emocijas, domas) izcelsmi un dažu minūšu laikā to neitralizēt, tādējādi padarot konfliktu īslaicīgu un mazāk destruktīvu. Ar „televizora tehniku” tiku vaļā no nepatīkamām bērnības atmiņā. Uz vairāk kā 25 gadus vecu notikumu vairs nereaģēju ar asarām un augošo aizvainojumu pret sev tuvu cilvēku. Raports, kalibrēšana ir filtrs un palīgs ikdienas komunikācijā ar kolēģiem, draugiem, bērnu un apkārtējiem. Darbs ar mērķiem un to sasniegšanas paņēmieniem tika pārbaudīts īslaicīgā laika periodā un ne tikai uz sevis. Atverot laika plānotāju dienā, kad apsēdos pie jaunā darba rakstāmgalda, ar smaidu izlasīju „jauns darbs”, ko biju ierakstīju 3 mēnešus iepriekš. Savukārt, savai svainei, saņemot viņas palīgā saucienu, ko darīt, lai iegūtu tik sen gaidītu amatu, ieteicu „21 dienas lapiņas” tehniku un nosūtīt dāvanu viņas sīvākajai konkurencei, kura apzināti centās iegāzt manu radinieci. Tās dienas rītā, kad viņa saņēma prieka vēsti, es jau zināju, ka viss ir izdevies, un viņas prieka pilnais zvans tikai apliecināja patiesību, ka mēs dzīvojam, kā vēlamies. Tikai jāzina pareizos līdzekļus, kā to sasniegt…
Nesen braucu mājās no darba un nejauši ieslēdzu Latvijas radio 1, un ar lielu sajūsmu noklausījos interviju ar Daci Rolavu, cilvēku, kurai esmu ļoti pateicīga par to, ka palīdzēja manu dzīvi tik ļoti vērst uz labu.
Kad aizgāju pie Daces uz semināru par fobiju dzēšanu, biju ļoti nogurusi, iztukšota, nepamatotu baiļu nomocīta, mazasinības novārdzināta...Dace konstatēja, ka man ir izdegšanas sindroms, esmu gan fiziski, gan morāli izdegusi, un iedeva man instrukciju darbam ar sevi, es to godprātīgi pildīju vairākus mēnešus no vietas. Pēc pāris mēnešiem kāda draudzene, ieraugot manu fotogrāfiju portālā draugiem.lv, man pajautāja, vai es esmu veikusi plastisko operāciju? Tik ļoti es biju ārēji izmainījusies uz labo pusi....arī iekšēji jutos stiprāka, jo man atkal bija enerģija. Tikai pēc tam sāku iet uz kursiem „Dzīvoju kā vēlos!”
Ar 5-6 teikumiem nepietiek, lai aprakstītu visus ieguvumus no šīm mācībām, tāpēc pieminēšu tikai dažus.
Jau 2 gadus cīnījos ar miomu, kura bija izaugusi krietna apelsīna lielumā. No operācijas ŠAUSMĪGI baidījos, biju gatava darīt visu ko citu, tikai ne operāciju...Mioma tomēr nepadevās, un mani pastāvīgi mocīja mazasinība, nespēks, diskomforts. Kursa beigās mums mācīja tehniku „Konfliktdaļu integrācija” (ja pareizi atceros) un es saņēmos savai zemapziņai uzdot jautājumu – operēt miomu vai turpināt cīnīties tālāk bez operācijas. Pareizā atbilde neatnāca uzreiz, taču Dace piebilda, ka tad, kad atbilde atnāks, tā neradīs nekādas šaubas. Kādā maija rītā pamodos un sapratu, ka atbilde ir atnākusi – mioma pēkšņi uzvedās tik neciešami, ka man kļuva pilnīgi skaidrs - jāiet uz operāciju. Jūnija sākumā jau biju izoperēta un viss noritēja tik veiksmīgi, cik vien tas ir iespējams. Biju bezgala pateicīga, ka man kāds pateica priekšā pareizo risinājumu un es neturpināju baidīties un mocīties vēl ilgāk. Paldies par veselību!
Sasniedzu arī savu mērķi – sāku braukt ar mašīnu. Tiesības man bija 10 gadus, taču nebija prakses un bija bail braukt pa Rīgu. Tā paša gada jūlijā nopirku mašīnu un braucu laimīga!
Jau kursu laikā pārbaudīju arī „sludinājumu tehniku” – ņemot vērā nodarbībā dzirdēto, kā puiši reaģē uz dažādiem sludinājumiem, ieliku iepazīšanās portālā sludinājumu, kurš gan atbilda manai būtībai, gan bija pieņemams puišu loģikai. Jau 2 nedēļu laikā es iepazinos ar jauku puisi, kurš ir 8 gadus jaunāks pa mani, vēl joprojām esam kopā :)
Pavisam neilgi pēc kursu beigšanas man bija jāpiedalās publiskā sapulcē, kur tika apspriests mūsu uzņēmuma piedāvātais projekts. Kolēģi vīrieši vienbalsīgi bija nolēmuši, ka piektdienas pēcpusdienā daudz cilvēku jau neies uz tādu sapulci, tāpēc es tikšu galā viena pati. Aizejot uz notikuma vietu ieraudzīju stāvgrūdām pilnu telpu ar visai naidīgi noskaņotiem cilvēkiem, kas aktīvi iebilst pret mūsu projektu. Vēl jo vairāk – klāt bija 3 televīziju kameras!! Īsajā laika posmā pirms „uzbrukuma” savācu visus iekšējos resursus, lai varētu vispār parunāt tādas auditorijas un TV kameru priekšā. Centos uztvert visu notikušo disociēti, kā no malas raugoties, neuztverot pret uzņēmumu vērsto kritiku personīgi, runājot mierīgi, neizvēršot konfliktu.
Daudzi paziņas, kas pēc tam TV redzēja sižetus par šo pasākumu, teica – Tu tik droši un argumentēti runāji! Pati pēc tam nodomāju, ka esmu ieguvusi ļoti vērtīgu resursu – ja izturēju šo pārbaudījumu, tad citi vairs neliksies tik briesmīgi :)
Un šis ir MANS stāsts :
Dzīvē bija iegrozījies tā, ka vairākus gadus dzīvoju kā iepuvis dārzenis nevis cilvēks ... vai arī kā dzīvs organisms, kurš nemitīgi katru minūti cieš un mokās. Ārēji viss bija kā jau mūsu civilizācijā pieņemts – karjera, gana labs puisis pie sāniem, pati patīkams, atsaucīgs un maigas dabas cilvēks ... it kā viss ok ... bet kas tās bija par mocībām, kas par dvēseles pekli zem sabiedrībai domātās maskas !!! Atklāti sakot, nemaz nevēlos šodien par to visu Jums sīki un smalki stāstīt, jo tas ir gan smagi pašai, gan arī ar mērķi pasaudzēt īpaši empātiskos lasītājus :)
Īsumā shēma bija tāda – daži šādi gadi noveda mani neirologa, tad psihiatra, tad psihoterapeita kabinetos, paralēli tam arī dermatologu un otolaringologu rokās, dažādos diagnostikas aparātos un fizioterapeita apskāvienos ... Kāds teiktu: „Biju uz nervu un fiziskā sabrukuma robežas” ... nē, ES TUR JAU BIJU !!!
Diemžēl neirologu, psihiatru un psihoterapeitu komanda vesela gada laikā spēja mani tikai noturēt pie fizioloģisko procesu noturēšanas normas robežās, bet es gribēju vairāk ... vai nu DZĪVOT un MĪLĒT ... vai nu MIRT. Vienkārši lai tas būtu PA ĪSTAM, uz visiem 100%. Variet noteikti iztēloties cik tas viss prasīja – laika, naudas, lepnuma ... Bija jācīnās ar savu „Es visu varu”, ar savu „Tā ir pareizi”, ar savu „Es nekad neslimoju, esmu stipra”, ar savu perfekcionismu un vēl visādām ekstrām, turklāt jau biju zaudējusi puisi, daļu draugu un paziņu, kā arī darbadevēja uzticību kā vienam no lojālākajiem un perspektīvākajiem darbiniekiem ...
Un tad mani kādā siltā janvāra dienā aiz rokas atveda pie Daces ... Pēc 20 minūšu sarunas viņa man teica, ka pēc trim mēnešiem es būšot cits cilvēks, tikai vajadzēja skaidri apzināties kādu rezultātu es vēlos sasniegt. Smieklīgi, vai ne ?! Bet ticiet vai nē ... mums abām tas izdevās!!! :) Tā kā jau divus gadus max izvairījos no cilvēkiem un jebkādas sabiedrības, mūsu sasniegtais pirmais lielais solis bija tas, ka sadūšojos un aizgāju uz divu dienu kursiem „Iepazīsti sevi un apkārtējos”. Iedarbība bija kā briedinātai sēklai saules sasildītā uzartā melnzemē !!! :)
Drīz pēc tam sekoja 6 mēnešu kurss „Dzīvoju kā vēlos”, kas kļuva par manas ikdienas daļu un likumsakarīgi arī par neizdzēšamu lappusi manā dzīvē.
Lēnām atvēros, sāku smaidīt, labprāt satikos, pat pēc ilgiem laikiem sāku redzēt sev apkārt un uz ielas simpātiskus cilvēkus, sāku atbildēt uz telefona zvaniem un e-mailiem ... tas par sabiedrisko pusi. Bet kas pats svarīgākais – krasi uzlabojās garīgās un fiziskās veselības stāvoklis, vairs neraudāju vairākas reizes dienā, sāku domāt par DZĪVI nevis par pretējo ..., beidzot sāku mazliet apjaust, ko nozīmē MĪLĒT SEVI un lutināt un cienīt sevi :)
Tā kā esmu darba kolektīva vadītājs, daudz ieguvu arī tieši saskarsmei ar darbiniekiem, klientiem un visiem pārējiem līdzcilvēkiem, tai skaitā ar sevi, jo iegūtās zināšanas par reprezentatīvajām sistēmām ir gandrīz eksistenciāli nepieciešamas ikvienam, tā vien šķiet, ka kas tāds būtu pat jāiekļauj kādā obligātajā skolu programmā :) Neesmu, protams, veikusi aptauju cik „labāka” esmu kļuvusi šajos jautājumos citu acīs, bet patreiz man galvenais rādītājs ir tas, ka man pašai ir kļuvis neizsakāmi vieglāk – izprast citus un sevi, „necepties” par katru vārdu vai notikumu utml., nu jūs taču ziniet vai nojaušat kas notiek sievietes galvā – paralēli 100 000 000 operāciju un tēmu – Kāpēc? Kas? Kad? Kas ar to bija domāts? Kā es izskatos? Ko citi domā? Kas būtu, ja būtu? ... utt. Toties tagad mana galva uzspēj arī atpūsties un ir spējīga tikt galā ar vērtīgākiem jautājumiem un procesiem :) Skatos, atkal esmu izplūdi pārāk gari :), un tomēr zinu, ka nevaru vienā vēstulītē izlikt visu to saviļņojošo emociju un pozitīvo notikumu virpuli, ko piedzīvoju pateicoties veiksmei un iespējams arī likumsakarībām vai liktenim ( sauciet kā katram ērtāk, saprotamāk ), pateicoties tam, ka satikos ar NLP.
Rezumējot – satikšanās ar Daci un NLP izglāba manu garu un miesu, manu dzīvību. Sagaidot jauno 2009.gadu neskaitāmas reizes gan domās, gan izsakot skaļi pateicos par to un ar pilnu pārliecību apgalvoju, ka 2008.gads bija līdz šim manā dzīvē labākais un vērtīgākais gads !!! ZINU, ka mani gaida vēl daudzi interesanti un skaisti mēneši un gadi! Centīšos Daci nekad nepazaudēt no horizonta. Patreiz ir sajūta, ka viņa ir mans sargeņģelis, skolotājs un dakteris vienā personā . Mēs satikāmies brīdī, kad acīmredzot biju tam gatava un kad tas bija nepieciešams, jo, ja tas būtu noticis kaut pirms pāris gadiem, visdrīzāk mēs viena otru pat nepamanītu ...
Esmu pateicīga arī par tiem smagajiem pārbaudījumiem, kas mani aizveda mani turp, kur esmu tagad, kas mani mobilizēja mācīties, meklēt, strādāt pie tā, lai es spētu kļūt par vēl labāku un gudrāku cilvēku, kas beidzot deva man iespēju atrast ceļu pa kuru ejot varēšu īstenot savus sapņus par LAIMI, MĪLESTĪBU un pilnvērtīgu dzīvi ... protams tādu, kādu to redzu ES. Ja vien jūs spētu iztēloties kā es esmu augusi !?! Šī apziņa liek manai elpai sajūsmā aizrauties un sirdij sisties straujāk !!! ... un tas ir tas, ko vienmēr esmu vēlējusies par visu vairāk – JUST ... es to saucu par kaisli, kaisli pret visu, ko daru, ko domāju, ko redzu, ko jūtu ... ( un tam nav nekāda sakara ar meksikāņu seriāliem :) )
Noslēgumam – nesagaidīsiet no manis lozungus no sērijas „Jāiet, jācīnās, jākrīt, atkal jāceļās, jābūt stipriem!” utml., jo zinu, ka pati to ne vienmēr spēju. Ne visi ir tik stipri kā supervaroņi no komiksiem vai populārzinātniskām pārraidēm, ne visos ir tik daudz resursu, tik liela gara ...
Tāpēc no visas sirds novēlu visiem, kam tas nepieciešams, satikt savu sargeņģeli īstajā brīdī, kad spēsiet to pamanīt, uzklausīt un novērtēt ! Vienkārši – lai Jums veicās !!!
Dzīvojiet, jūtiet, un mīliet no visas sirds !!!
Ar vissiltākajiem novēlējumiem, pavasara brīnišķīgās performances gaidot!
|
